Kā aizsargāt?

Šajā rakstā ir īss Jūsu ka mīluļa īpašnieka pienākumu izklāsts, ka arī informācija par slimībām un to pazīmēm, par to, ka Jūs varat palīdzēt un uzlabot sava mīluļa dzīvi.

Paņemot dzīvnieku mājās, Jūs uzņematies atbildību ne tikai par to, bet arī par tā pēcnācējiem, tātad centieties to sterilizēt/kastrēt, ja nav iespējas uzturēt tā pēcnācējus.

Neatstājiet suni vienu ārā, jo suns bez saimnieka automātiski kļūst par klaiņojošo.

Parūpējieties par Jūsu mīluļa identifikāciju  – čipējiet un uzrakstiet Jūsu datus uz kakla siksnas vai breloka. Visiem suņiem, kuri sasniedz 6 mēnešu vecumu ir jābūt čipētiem un reģistrētiem Latvijas datu bāzē ldc.gov.lv

Ievērojiet vietējās pašvaldības izstrādātos dzīvnieku uzturēšanas noteikumus.

Laicīgi nodrošiniet veterināro palīdzību savam mīlulim – laicīgi veiciet ikgadējās vakcinācijas, pretparazītu procedūras, turklāt ērču sezonā pērciet mīlulim pilienus un/vai kakla siksnas pret ērcēm un blusām, skatieties, lai dzīvnieks neciestu, it īpaši karstajā un aukstajā periodā, un protams, parūpējieties savlaicīgi par tā barību un dzeramā ūdens esamību.Adoptējot vai ņemot mājās dzīvnieku, jums ir jābūt gataviem tam, ka tas var saslimt, tāpēc Jūsu pienākums ir sekot līdzi izmaiņām mīluļa uzvedībā, un ja tas saslima, tad nekavējoties dodieties pie vetārsta. Nekādā gadījumā nemēģiniet ārstēt savu četrkājaino draugu patstāvīgi vai ar interneta palīdzību. Zemāk ir norādītas pirmās dzīvnieka saslimšanas pazīmes:

  • Izdalījumi no acīm un ausīm
  • Izmaiņas spalvas struktūrā
  • Kūtrums
  • Ēstgribas samazināšanās vai neesamība

Mīlulis dzer ļoti daudz ūdens Ir jāsaprot, ka dzīvnieku slimības lielākoties rodas nepareizas aprūpes un uztura dēļ. Ir svarīgi pareizi barot savu mīluli. Mājdzīvnieki nav cilvēki, tiem ne īpaši der tas, ko parasti ēd cilvēki, bet gan ir vajadzīga speciālā barība un vitamīni. Jo svarīgāk ir nebarot savu mīluli pārmērīgi, it īpaši, ja nepietiek laika ievērojamai fiziskai slodzei un pastaigām. Tādējādi ir jāiemācās elementārākās dzīvnieku aprūpes lietas: prast injicēt zāles, apgriezt nagus, mazgāt, tīrīt ausis un acis. Zemāk ir mājdzīvnieku biežāko slimību saraksts, ka arī to sekas, kuras var ietekmēt arī Jūs.

Toksoplazmoze – toksoplazmu izraisīta slimība. Kaķis var ar to saslimt, ēdot jēlo liellopu gaļu, bet cilvēks – ēdot līdz galam neizceptu gaļu. Tāpat  arī kaķa īpašnieks var ar šo slimību saslimt, kārtojot tā tualeti, fekālijas, kuras netika novāktas uzreiz, ir bīstamas.

Parasti gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem toksoplazmozes simptomus neredz (retākos gadījumos var rasties vieglas saaukstēšanās pazīmes), bet tradicionāli tiek uzskatīts, ka riskē grūtnieces, kurām uz apaugļošanas brīdi nebija toksoplazmas antivielu (slimība var negatīvi ietekmēt embrija attīstību). Kā var aizsargāt sevi un mīluli: ir jāzina cik bīstamas ir fekālijas, kas netiek novāktas vairākas dienas un pat paspējušas sakalst. Diez vai atradīsies daudz tādu saimnieku, kas būs tik slinki un nekārtos kaķa tualeti tik ilgi.

Kailā ēde (izraisītājs – sēnīte) tradicionāli izplatās kaķu vidū un ir ļoti nepatīkama pēc izskata, jo skar ādu un spalvu – spalva noiet, veidojot iegarenus kailas ādas laukumus. Ar to parasti slimo kaķi, kas pastaigājas arā. Ja ir aizdomas, ka kaķis ir inficējies, tad to nekavējoties ir jāparāda vetārstam. Lai pasargātu sevi dzīvnieka ārstēšanas periodā, ja slimība tikusi konstatēta, tad dermatologi iesaka lietot pretsēnīšu šampūnu (pret blaugznām): uzklājiet to ne tikai uz saviem matiem, bet arī pa  visu ķermeni un atstājiet uz dažām minūtēm.

Vēl viena bīstama slimība suņiem ir cērmes. Saslimšanas pamatsimptomi suņiem: nespodra, izspūrusi un cieta spalva, kā arī paaugstināta tieksme uz ādas slimībām; blaugznas, ekzēmas (suns nesaņem visas nepieciešamās barojošās vielas, jo to lielāko daļu apēd cērmes). Visbeidzot acīmredzams ķermeņa masas trūkums dažādās smaguma pakāpēs līdz pat novārgumam; ēstgribas un gremošanas traucējumi (vāja vai pārmērīga ēstgriba vienlaikus ar vājumu, caureja un vemšana); periodiska vai pastāvīga asins un gļotu esamība suņa fekālijās; izdalījumi no acīm; uzpūties ciets vēders vienlaikus ar vispārēju vājumu; smagākos gadījumos var rasties anēmija (gļotādas nav rozīgā krāsā, bet gan bālganas vai pelēcīgas) un pazemināta temperatūra.

Cērmes ir jāiznīcina 2-3 reizes gadā. Dažreiz vetārsti iesaka to darīt biežāk (reizi trijos mēnešos). Nav jāaizmirst arī par to, ka, lai cik nebūtu droši modernie medikamenti, tie tomēr pēc savas būtības ir indes, tāpēc ar tiem nav arī jāaizraujas. Ja Jūs esat dienesta vai medību suņa īpašnieks, vai arī Jūsu dzīvnieki var apēst kaut ko no atkritumiem, tad tie ir jāatbrīvo no cērmēm, kā ir noteikts pēc instrukcijas – reizi trijos mēnešos. Ja Jūsu mājas suņuks vienmēr ir Jūsu redzeslokā, tad Jūs varat palielināt intervālu starp attārpošanu, bet ne retāk kā 2 reizes gadā.

Daži pretcērmju preparāti ir jādod divreiz ar 12-14 dienu intervālu – tieši šajā laika periodā suņa organismā no olām parādīsies jaunās cērmes. Svarīgi ir atcerēties, ka suņu vakcinācija tiek veikta tikai pēc dehelmentizācijas (attārpošanas). Pretējā gadījumā tas ir pilnīgi bezjēdzīgi un bīstami.